Paldies, Mirdza, uzmundrināji!

Es bieži esmu teikusi, ka man ļoti patīk cilvēki. Nezinu, vai pie vainas tiešām ir mana sabiedriskā svaru dvēsele, bet cilvēki ir tik ļoti interesanti radījumi. Darbā, kā esmu atklājusi, ir īstā vieta, kur tādus iepazīt.

Sieviete ap piecdesmit (zinu, neglīti minēt dāmu vecumu) ar savu visapkārt pludojošo vēlmi palīdzēt ar padomiem  just made my day. Iztēlosimies, ka viņu sauc Mirdza, lai gan viņa man nestādījās priekšā. Mirdza sirsnīgi uzsāka diez gan profesionālu sarunu ar mani par pērļu autentiskuma noteikšanu u.t.t. Tas jau nekas, nebūtu pirmā tāda. Bet ik pa brīdim viņa man izmeta draudzīgus "padomus" un "ieteikumus" kā nepalikt vecmeitai. Par to, kā nevajag noniecināt slāviskas gaumes greznos grabuļus: "Tu nebaidies, plauktā izskatās tāds krievisks, bet uzliec kaklā un uzreiz izcels Tevi, puiši spietos te pie Tevis veikalā. Tāda jau ir tā latvietes mentalitāte, baidās uzvilkt, būs kā krievuška un tad tas vīrišķis atnāk un paņem to krievušku un Tevi tādu pelēku peli nemaz nepamana, tā tik viņi saka, ka patīk dabiskas, bet kā acīs nospīd tāds roskošs, tā viss, par dabisko aizmirst" tad seko profesionāls iestarpinājums par rotaslietām, kas atkal noved pie frāzes "nu paskaties uz sevi, tāda skaista meitene, bet tādās drūmās krāsās, ta nav brīnums, ka neviens puisi uz Tevi neskatās" (un te es iestarpināšu, ka neko par saviem esošajiem, vai neesošajiem pielūdzējiem viņai neesmu minējusi, to ka man pēc nedēļas nav ieplānotas kāzas viņa var tikai no mana acu skatiena izzīlēt) "Nē es jau saprotu, drošāk jau tādu neizteiksmīgu, drūmās krāsās, raibu uzvilkt (man mugurā melnbalts sikspārņdžemperis ar zebru svītrām) lai nepamana, ja nosmērējas, bet tak nedomā, nav jau vairs tas vecums, kad nosmērēsies, tā jau tik mammas maziņas jūs iebiedē" es pacietīgi tikai smaidu un skatos pulkstenī, kurš šķiet ir izveidojis no ceieriem ironisku smaidu, norādot, ka Mirdza pie manis viesojas jau kādas 30min. Tad viņa vel parunā par dekupāžu un novērtē manas šūtās brošas, izprašņā mani par darbu, atklāju, ka nāku no Jēkabpils. Saruna nonāk līdz kosmētikai. "Bet es skatos uz Tevi un domāju, Tu zini, ka tajā tumšajā stūrī Tevi nemaz neredz? Sēž tāda bāla, loki zem acīm, vajag tā drosmīgāk uzkrāsoties, tā lai redz, drusku zilas ēniņas uz acīm un jau būs gaišāks skats, citādi galīgi bāla un nemanāma. Nē nu es jau saprotu, jums tur laukos Jēkabpilī stingrāka tā audzināšana noteikti, bet tagad, kad prom no mājām, vari jau atļauties nedaudz sevi košāku pasniegt, nav ko baidīties, tādā tumšā stūrī par daudz nebūs" un pirms es uzspēju ko atbildēt, Mirdza atkal jau pāriet pie profesionālām sarunām par dabīgo akmeņu auskariem. Norādījusi uz tādiem palieliem rozā kvarca auskariem ar pērlītēm iesaka, ka man piestāvētu, vismaz nedaudz izteiksmīgāka tad es izskatītos, uz ko atbildu, ka man nepatīk šie, jo dabīgais akmens ir diez gan smags. "Nu jā, jā, tā jau ir, austiņas nostiepj. Bet Tu zini, tādām apaļīgām meitenēm ar tādiem apaļiem vaidziņiem kā Tev ļoti piestāv tādi gari auskari, slaidina uzreiz, slaidina". Neiztikām arī bez dēla piesolīšanas man par precinieku un stāstiem kā viņas draudzene (mana vecuma meitene veikalā pāri ielai) viņu paklausījusi un tagad laimīga darbā ar puisi sapazinusies. Mirdza jau smej, ka drīz būs kleita jāšuj, uz kāzām jābrauc.



Kopā mana viešņa veikalā pavadīja apmēram stundu. Neko nenopirka, bet ar saviem padomiem piesolīja, ka tos pildot noteikti tikšu pie miljonāra, kuru tagad Jelgavā būšot daudz un  te garām staigās uz veikalu ēdamo pirkt, jo redz, viņa bija nesen uz vienu semināru un tur teica, ka Jelgavā attīstīs tūrismu, tad jau te tādi vien staigās, tik vajag sevi izcelt, lai pamana, nevis tik tās krāsainās krievuškas. Projām ejot Mirdza vel laipni uzsmaidīja un noteica: "Nu, būs man jāiet, steidzos, garām skriedama tik gribēju ienākt, jo pamanīju, ka tāda skumja bāla meitenīte sēž, gribēju kaut kā uzmundrināt."


Paldies, Mirdza, uzmundrināji!

Stāstus par onkulīti, kurš nes nocenotās kūkas manai kolēģei, jo: "Nu ja, man jau par visiem jāparūpējas, vienmēr man, neviens jau neko nevar" un 80 gadīgo krievu tautības sievieti, kura nesaprot ne vārda latviski un turot rokā pikantas mežģīņotas pērļu stringbiksītes man ar patiesu neizpratni, kas tas ir jautāja, vai tas ir ap roku, vai kaklu un vai es nevarot pamērīt ap kaklu, viņai gribas tādas ciešas tās krellītes, stāstus par viņiem pataupīšu citai reizei.

pārliecība.

ja kaut ko ļoti, ļoti, no visas sirds vēlies, tas tiešām piepildās. pēc mēneša, diviem, gada vai divdesmit gadiem, bet piepildās. un ne jau pasaule ir tā, kas sadodas rokās, lai kaut kas piepildītos. Tev pašam tā roka ir jāpastiepj un jāsniedzas pēc tā ko vēlies. pat ja liekas, ka tas ir pālāk tālu vai nereāli, pat ja rokas piekūst, turi viņas pastieptas pretī tikmēr, kamēr aizsniegsi, jo tikai tā Tu uzzināsi, vai tas ir tas, kas Tev tiešām ir bijis nepieciešams.