Man šodien lika tarro kārtis, nezinot gandrīz neko lieku, par mani interesējošo jautājumu, man pateica tik daudz zināmu un reālu lietu. Tagad gaidīšu, kā tas pārējais attaisnosies.
Tās atbildes man lika aizdomāties, es bieži esmu domājusi par dažādu lietu, notikumu, attiecību, cilvēku beigām un sākumu. Nē, vairāk par beigām. Par to, kā biedē tas brīdis, tas viens punkts, kurā kaut kas labs apstāsies. Un vel jo vairāk biedē tā inerce, kas nesīs tālāk. Peldēt kādu brīdi tukšumā, kas seko punktam, kurā viss ir beidzies, tā ir ļoti sāpīga sajūta.
Man ir sava iekšējā pārliecība, ka visam ir jāmeklē līdzsvaru. Kā var atrast līdzsvaru beigu sajūtai? Priekā pār sākumu, par to kā notikumi tiek piedzīvoti, attiecības izdzīvotas un cilvēki apgūti.
Tik naivs un dzirdēts, bet tik patiess ir teikums par nāvi, par to, ka jāsvin ir cilvēka dzīve, nevis jāapraud nāve. To vajadzētu ietetovēt sev uz plaukstas ‘priecāties bēdu vietā’, lai brīžos, kad sevi gribas iemīdīt skumjās, atcerētos, ka ne jau par to inerci tukšumā ir jāpārdzīvo. Ja beigas ir notikušas, tas jau ir nenovēršami. Tāpēc ir jāsvin un jāpriecājas, par to brīnišķīgo skrējienu, kurā ir uzņemts pietiekami liels ātrums, lai negribētos apstāties. Ir jāsvin tas, kā dēļ gribas skumt par beigām.
Priekam ir tendence sevi atpelnīt jau no pirmās sekundes, bet cilvēkiem tendence to aizmirst un vienmēr gribēt vel. Gudrība slēpjas spējā katru izbaudīto mirkli, sarunu, vietu, notikumu vai cilvēku novērtēt no tās pirmās minūtes un, kad pienāk kārtējās „beigas” ar sāpīgo inerci, saprast, ka tas ir bijis tā vērts. Diemžēl šī spēja bieži kaut kur paslēpjas. Un šī doma, man bieži aizmirstās.
