Kā karuseļos uz augšu, uz leju.

Vakar izlasīju atgādinājumu, ka galvenais dzīvi nevajag nekad kā nastu vilkt, vajag mīlēt dzīvot, tā, lai vienmēr gribās vel.

Šis ir tik maigs un slinks māju rīts ar smaržīgām siermaizītēm un kafiju, staigāšanu pa māju pidžamā līdz pusdienlaikam, kā sāk likties tā ir tāda īpaša atlīdzība atbraukt uz šo miera ostu. Atbraukt mājās un just, ka visas ikdienas vētras norimst, glāzes malām vel nekas pāri nesmeļas un ja pacenšos varu būt dvēseliski līdzsvarota. Es gribētu, lai māju laimīguma sajūtu var ielikt kastītē un tad kā zāles ar tējkarotīti uzņemt katru rītu, vai likt vakaros pie tējas.

vakardienas rītdiena.

Skumjas ir gaiši zilas ūdenskrāsas, izbalējušas ar baltiem laukumiem, kuri izplūduši pavisam ūdeņaini.
Es gribētu nedaudz, tikai pavisam nedaudz sabrukt, kad tam pietiks laika, bet šomēnes bezpalīdzības un nodevības sajūta reti iekrīt sarkanajos datumos. Laikam nav mans mēnesis un mana kārta. Un nav jau arī godīgi plīst, ja līdz glāzes maliņai vel ir pāris pilītes, citiem ir sakrāts daudz vairāk. Būtu labi, ja kādu laiciņu man tomēr neviens nenovēlētu jauku nedēļu, man nedaudz ir piemirsusies tā mācība neizvēlēties par prioritāti sev cilvēkus, kuriem es esmu ļoti tālu prioritāšu sarakstā. Un jāaprod ir ar to, ka par spīti savai pārliecībai, ka pazīstu cilvēkus, paļaušanās uz šīm zināšanām var dažreiz likt smagi vilties.