Tā sireālā sajūta...

...kad sāc apzināties, ka iespējams drosmīgākais ko jebkad esi paveicis un pateicis, patiesībā nav bijis tā vērts. Un tur ne ko nevar mainīt. Viss kārtībā.

Kā karuseļos uz augšu, uz leju.

Vakar izlasīju atgādinājumu, ka galvenais dzīvi nevajag nekad kā nastu vilkt, vajag mīlēt dzīvot, tā, lai vienmēr gribās vel.

Šis ir tik maigs un slinks māju rīts ar smaržīgām siermaizītēm un kafiju, staigāšanu pa māju pidžamā līdz pusdienlaikam, kā sāk likties tā ir tāda īpaša atlīdzība atbraukt uz šo miera ostu. Atbraukt mājās un just, ka visas ikdienas vētras norimst, glāzes malām vel nekas pāri nesmeļas un ja pacenšos varu būt dvēseliski līdzsvarota. Es gribētu, lai māju laimīguma sajūtu var ielikt kastītē un tad kā zāles ar tējkarotīti uzņemt katru rītu, vai likt vakaros pie tējas.

vakardienas rītdiena.

Skumjas ir gaiši zilas ūdenskrāsas, izbalējušas ar baltiem laukumiem, kuri izplūduši pavisam ūdeņaini.
Es gribētu nedaudz, tikai pavisam nedaudz sabrukt, kad tam pietiks laika, bet šomēnes bezpalīdzības un nodevības sajūta reti iekrīt sarkanajos datumos. Laikam nav mans mēnesis un mana kārta. Un nav jau arī godīgi plīst, ja līdz glāzes maliņai vel ir pāris pilītes, citiem ir sakrāts daudz vairāk. Būtu labi, ja kādu laiciņu man tomēr neviens nenovēlētu jauku nedēļu, man nedaudz ir piemirsusies tā mācība neizvēlēties par prioritāti sev cilvēkus, kuriem es esmu ļoti tālu prioritāšu sarakstā. Un jāaprod ir ar to, ka par spīti savai pārliecībai, ka pazīstu cilvēkus, paļaušanās uz šīm zināšanām var dažreiz likt smagi vilties.

Labrīt sanšain!

Kādā universitatē profesors reiz uzdevis saviem studentiem jautājumu:
-Visu, kas pastāv, radījis Dievs?
Kāds no studentiem droši atbildējis:
-Jā, radījis Dievs.
Dievs radījis visu?- pārjautājis profesors.
-Ja, ser,- atbildējis students
Profesors jautāja tālāk:
-Ja Dievs ir radījis visu, tatad Dievs ir radījis arī ļaunumu, ja ļaunums pastāv? Tad Dievs ir ļauns?
Izdzirdot to students apklusa.Profesors bija ļoti apmierināts ar sevi. Viņš lieku reizi studentu priekšā lepojās, parādījis, ka ticība Dievam ir mīts.

Be te roku pacēla kāds cits students:
Profesor, vai varu jums uzdot jautājumu?
-Protams,- atbildējis profesors
Students piecēlies un jautājis:
-Profesor, aukstums pastāv?
-Kas par jautājumu? Protams, pastāv. Vai tev nekad nav bijis auksti?
-Patiesībā, ser, aukstums nepastāv. Saskaņā ar fizikas likumiem, tas ko uzskatam par aukstumu, īstenībā ir siltuma neesamība.
Cilvēku vai priekšmetu var izzināt kā objektu, kuram ir enerģija vai enerģijas nav, vai tas to izstaro vai nē. Absolūtā nulle (-273°С) ir pilnīga siltuma enerģijas neesamība.Tādā temperatūrā visa matērija kļūst inerta un nespējīga reaģēt. Sekojoši aukstums nepastāv. Mēs esam izdomājušī šo vārdu, lai izteiktu to, ko sajūtam kā siltuma neesamību.
Students turpināja:
-Profesor, tumsa pastāv?
Profesors atbildēja:
Protams, pastāv. Students teica:
-Jūs atkal kļūdāties, ser. Tumsa tāpat nepastāv - patiesībā tumsa ir gaismas trūkums. Mēs varam izzināt gaismu, bet ne tumsu. Izmantojot Ņūtona prizmu, mēs varam sadalīt balto gaismu daudzās krāsās un tad pētīt katras gaismas krāsas viļņu garumu. Bet tumsa nav mērāma.
Parasts gaismas stars ielaužas tumsas pasaulē un apgaismo to. Kā jūs varat noteikt to, cik tumša ir tā vai cita telpa? Jūs taču mērāt mainīgo gaismas daudzumu, vai ne tā? Sekojoši, tumsa ir tikai jēdziens, kuru cilvēks lieto, lai aprakstītu to stāvokli, kuru raksturo gaismas neesamība.
Pēc tam jaunais cilvēks atkārtoti jautāja profesoram:
-Ser, ļaunums esksistē?
Jau nepārliecinātāk profesors tomēr atbildēja:
-Jā, protams, kā es jau teicu. Mes to radam katru dienu. Cietsirdība cilvēku attiecībās, milzums noziegumu, vardarbība pasaulē - tas viss ir nekas cits kā ļaunuma esamība.

Uz to students atbildēja:
-Ļaunums nepastāv, ser, katrā gadījumā pats par sevi kā tāds nepastāv.
Ļaunums- ir vienkārši to īpašību trūkums, kuras piemīt Dievam. Līdzīgi kā gadījumos ar aukstumu un tumsu, vārds pats par sevi apzīmē tikai kaut kā neesamību. Dievs nav radījis ļaunumu. Ļaunums nav ne mīlestības īpašība piemītoša Dievam, ne spēja dot citiem nesavtīgi, kas pastāv kā siltums un gaisma. Ļaunums ir mīlestības īpašības neesamība cilvēka sirdī. Tas ir kā aukstums, kas iestājas, kad nav siltuma vai tumsa, kas pārņem kad nav gaismas.

/autors man nav zināms/

ne viss ir tā, kā pirmajā mirklī liekas.

Man šodien lika tarro kārtis, nezinot gandrīz neko lieku, par mani interesējošo jautājumu, man pateica tik daudz zināmu un reālu lietu. Tagad gaidīšu, kā tas pārējais attaisnosies.

 Tās atbildes man lika aizdomāties, es bieži esmu domājusi par dažādu lietu, notikumu, attiecību, cilvēku beigām un sākumu. Nē, vairāk par beigām. Par to, kā biedē tas brīdis, tas viens punkts, kurā kaut kas labs apstāsies. Un vel jo vairāk biedē tā inerce, kas nesīs tālāk. Peldēt kādu brīdi tukšumā, kas seko punktam, kurā  viss ir beidzies, tā ir ļoti sāpīga sajūta.

Man ir sava iekšējā pārliecība, ka visam ir jāmeklē līdzsvaru. Kā var atrast līdzsvaru beigu sajūtai? Priekā pār sākumu, par to kā notikumi tiek piedzīvoti, attiecības izdzīvotas un cilvēki apgūti. 

Tik naivs un dzirdēts, bet tik patiess ir teikums par nāvi, par to, ka jāsvin ir cilvēka dzīve, nevis jāapraud nāve. To vajadzētu ietetovēt sev uz plaukstas ‘priecāties bēdu vietā’, lai brīžos, kad sevi gribas iemīdīt skumjās, atcerētos, ka ne jau par to inerci tukšumā ir jāpārdzīvo. Ja beigas ir notikušas, tas jau ir nenovēršami. Tāpēc ir jāsvin un jāpriecājas, par to brīnišķīgo skrējienu, kurā ir uzņemts pietiekami liels ātrums, lai negribētos apstāties. Ir jāsvin tas, kā dēļ gribas skumt par beigām.

Priekam ir tendence sevi atpelnīt jau no pirmās sekundes, bet cilvēkiem tendence to aizmirst un vienmēr gribēt vel. Gudrība slēpjas spējā katru izbaudīto mirkli, sarunu, vietu, notikumu vai cilvēku novērtēt no tās pirmās minūtes un, kad pienāk kārtējās „beigas” ar sāpīgo inerci, saprast, ka tas ir bijis tā vērts. Diemžēl šī spēja bieži kaut kur paslēpjas. Un šī doma, man bieži aizmirstās.

tagad un te

"Reizēm sāp tas, kā nav. Ne velti amputētie sūdzas, ka viņiem sāpot nogriezta roka vai kāja, it sevišķi pirkstgali.
Reizēm sagrābj bailes no nākotnes. Nākotne ir kā marta ledus. No virspuses nav uzminams, cik biezs, vai plāns."

"Īstajā brīdī pielikt punktu - tā ir liela māksla. Tā ir viena no lielākajām mākslām pasaulē. Bet kurš gan negrēko pret to? Vai pret to negrēko pat fizika - kaut vai ar mācību par inerci?"


"Cilvēkam vajag kādu kaut ko, priekš kā varētu degt, lai nesāktu karst un tvīkt kā slapjš siens gabanā."

pirms kursa darba nodošanas delīrijs

Ja zemeslode ir kā organisms, kas sastāv no daudzām mazām šūniņām, tad cilvēks šinī organismā ar vien vairāk sevi parāda kā parazītu, kā ļaundabīgu audzēju, kas plešas plašumā, pārņem, sabojā un izārda visu, ko kāds tik rūpīgu un skaistu ir izveidojis. Un kāpēc? Jo tā vienkārši redz esot cilvēka daba, kā vieglāk, ērtāk, lētāk, vienalga, kādas ir sekas. Pietam nepietiek vel ar to, ka uzvedamies kā parazīti, vel arī jāuzvedas ka kanibāliem un jāsaplosa sava suga. Laikam ar šo cilvēku īpašību kāds ir kompensējis straujos apjomus, kādos ši sērga - cilvēks, pārņem šo zemeslodi.

Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc pasaule kādā dienā varētu beigties - cilvēks.