Vakar izlasīju atgādinājumu, ka galvenais dzīvi nevajag nekad kā nastu vilkt, vajag mīlēt dzīvot, tā, lai vienmēr gribās vel.
Šis ir tik maigs un slinks māju rīts ar smaržīgām siermaizītēm un kafiju, staigāšanu pa māju pidžamā līdz pusdienlaikam, kā sāk likties tā ir tāda īpaša atlīdzība atbraukt uz šo miera ostu. Atbraukt mājās un just, ka visas ikdienas vētras norimst, glāzes malām vel nekas pāri nesmeļas un ja pacenšos varu būt dvēseliski līdzsvarota. Es gribētu, lai māju laimīguma sajūtu var ielikt kastītē un tad kā zāles ar tējkarotīti uzņemt katru rītu, vai likt vakaros pie tējas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru