pilnmēness.

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Un tu nezini, kā lai palīdz.

 /I.Z./

Šodien interesanta saruna man lika aizdomāties. Par baltajiem meliem, par žēlošanu un gļēvulību. Katram reiz ir nācies pateikt kaut ko mazāk vai vairāk sāpinošu tuvam cilvēkam. Man vienmēr ir licies, ka sāpīga patiesība ir labāka, kā saldi meli. Kāpēc cilvēki pieņem, ka neviens, nekad, nekad neuzzinās, teiktais ir meli, vai patiesība? Kāpēc ir tik grūti saprast, ka meli agri vai vēlu vienmēr nāk gaismā, tā vienkārši ir. Bet nē, cilvēks nosvītro rūgta patiesība vai saldi meli un tad tikai pēc sajūtas spriežot nolemj, ka labāk saldi, kā rūgti. Un cik bieži cilvēki grēko, sevi barojot ar mierinājumu, ka saldi ir rūpes par to otru dvēselīti, ka ir žēl, jo sāpēs redz. Bet kuru tad mēs īsti žēlojam, to kuram sāpēs, vai sevi, kas būs kļuvis par to slikto, kurš izraisījis sāpes? Vai tas nav gļēvums? Pašam jau tā ir vieglāk, bet izvēlēties vieglāko nav gļēvums? Lai gan otra sirdsapziņu jau neaizdedzināsi. Lai patiesību pateiktu, lai cik tā sāpīga, ir vajadzīga drosme, lūk, to es cienu.